Eduards Kalniņš (1904-1988)

Eduards Kalniņš ir bijis izcils gleznotājs, ievērojams pedagogs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, viņa vadībā stājglezniecības meistardarbnīcu absolvējuši gandrīz visi pēckara Latvijas diplomētie gleznotāji.

Eduards Kalniņš ir Latvijas izcilākais marīnists, lielisks kolorists, ainavas un klusās dabas meistars. Īpaša vieta ierādama viņa mazformāta gleznojumiem, miniatūrām, galvenokārt ceļojumu atmiņām.

Eduards Kalniņš ir dzimis 1904.gada 25.oktobrī Rīgā.

Profesionālo izglītību ieguvis Jevgeņija Moškēviča studija Tomskā (1917-1920), Latvijas Mākslas akadēmijas Vilhelma Purvīša vadītajā Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā (1922-1931), diplomdarbs „Pēc Lietus”.

Eduards Kalniņš ir bijis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas pedagogs (1945-1947), docents (no 1947), profesors (no 1955). Vadījis PSRS Mākslas akadēmijas radošo darbnīcu Rīgā (1980-1988).

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1946.gada, bijis tās valdes priekšsēdētājs (1960-1965).
Izstādēs piedalās kopš 1927.gada. Personālizstādes: Rīgā (1939, 1984), Madonā (1979), Krimuldā (1980), Tokijā (1977), Maskavā (1985). Atceres izstāde Rīgā (1991, 2004).
Darbi regulāri eksponēti daudzās Eiropas valstīs, Japānā, ASV, Kanādā.

Eduards Kalniņš ir saņēmis daudzus apbalvojumus: Latvijas Mākslas akadēmijas Romas fonda stipendiju (1935) par gleznu "Plostnieki", kas ļāva viņam gadu pavadīt Itālijā (1936-1937); Kultūras Fonda prēmijas un godalgas (1933, 1935, 1937, 1940); Darba Sarkanā Karoga ordeni (1956); bronzas medaļu Vispasaules izstādē EXPO-58 Briselē (1958); PSRS Kultūras ministrijas Goda rakstu (1959); Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija Goda rakstu (1964, 1969, 1971, 1979, 1981); medaļu "Par darba varonību" (1970); PSRS Mākslas akadēmijas zelta medaļu par jaunrades sasniegumiem (1973);
Latvijas PSR Valsts prēmiju (1974); PSRS Mākslinieku savienības diplomu (1981);
Ļeņina ordeni (1984).

Māksliniekam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1949) un Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukums (1963, 1975). 1970.gadā ievēlēts par PSRS Mākslas akadēmijas īsteno locekli (1970).

Eduards Kalniņš ir miris 1988.gada 18.maijā Rīgā.


Dzimis Rīgā, māksliniecisko izglītību guvis bēgļu gaitās J. Moškeviča mākslas studijā
Tomskā, pēc atgriešanās Latvijā - Latvijas Mākslas akadēmijā, paralēli studijām apceļo Holandi, Beļgiju 1928. gadu, pavadot Berlīnē.
1931. gadā beidzis Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu
ar diplomdarbu “Pēc lietus”. 1935. gadā par gleznu “Plostnieki” saņem Makslas akadēmijas nodibinato Romas fonda stipendiju, kas dod iespeju gadu pavadīt Italijā. 1939. gadā Kalniņš sarīko personālizstādi, no kuras lielakā daļa darbu tiek pārdoti, tas dod neatkarību un nodrosinajumu.
Strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā no 1945. gada, kur bijis pedagogs Glezniecības nodaļā 1945—1947, docents no 1947. gada, profesors no 1955. gada. Gleznotājs, kura vadībā Stājglezniecības meistardarbnīcu absolvējuši gandrīz visi pēckara diplomētie gleznotāji, vadījis diplomdarbus no
1952. gada. Bijis mākslinieku biedrības “Sadarbs” un Latvju mākslinieku
biedrības biedrs, bet no 1945. gada Mākslinieku savienības biedrs.

Mākslinieku glezniecībā interesēja tās saistība ar realitātes izpēti,
aizsākot vērienīgu cilvēka - jūras tēlojumu latviešu mākslā, intensīvi
pievēršoties zvejnieku dzīves raksturošanai un pacelšanai virs ikdienības.
Eduards Kalniņš ir spilgtākais latviešu marīnists, kam svarīga
emocionāla un dziļa īstenības uztvere, augsta glezniecības kultūra, kā
arī smalka tonālā estētika.