Jānis Ferdinands Tīdemanis (1897-1964)

Jānis Tīdemanis ir spilgts flāmiskā ekspresionisma pārstāvis latviešu glezniecībā. Viņa daiļrade veidojusies beļģu ekspresionisma ietekmē.
14 gadu vecumā kā kuģapuika devies uz Arhangeļsku, pēc tam kā “zaķis” uz ASV, kur neilgi mācījies Ņujorkas un Klīvlendas mākslas skolās (Klīvlendā no 1912. gada divus gadus mācījies pie profesora Nagi).
1920. gadā atgriezies Latvijā, Rīgā.
1922. gadā kopā ar sievu devies uz Beļģiju. 1927. gadā beidzis Antverpenes Karalisko Mākslas akadēmiju un ieguvis portretista un figurālu kompozīciju gleznotāja grādu par diplomdarbu “Skumjā”. Papildinājies Antverpenes Augstākajā mākslas institūtā pie I. Opsomera, vienlaikus apguvis arī oforta tehniku.
Bijis tuvs draugs vairākiem ievērojamiem latviešu māksliniekiem, to starpā minami Kārlis Padegs, Eduards Kalniņš un Artūrs Jūrasteters. Rīgas bohēmistu sabiedrībā Jānis Tīdemanis bija pazīstams ar iesauku "Džonis". Viņa darbnīcā Pārdaugavā bieži pulcējās jauni latviešu mākslinieki, lai no ārzemēs izglītību guvušā un pieredzējušā mākslinieka gūtu iedvesmu un padomus savu mērķu realizēšanā.
Tīdemanis, līdzīgi savam netiešajam sekotājam Kārlim Padegam, bija slavens ar netradicionālu pieeju izstāžu rīkošanā un sabiedrībā pieņemto strikto uzvedības normu neievērošanā.
J. Tīdemaņa glezniecība veidojusies Opsomera un Ensora ietekmē.
1936. gadā atgriezies Rīgā. 1944. gadā kopā ar jauno sievu emigrē uz Vāciju, pēc tam uz Šveici, 1948. gadā – uz Kanādu, Monreālu, 1953. gadā – uz Toronto.
Izstādēs piedalās kopš 1928. gada. Personālizstādes Rīgā (1929, 1931, 1932, 1933, 1936, 1937, 1938), Antverpenē (1931, 1932, 1936), Kauņā, Parīzē (abas 1931), Tallinā (1936), vairākas Kanādā. Piemiņas izstādes Toronto (1969), Rīgā (1982, 1997), Valmierā (1987).
Tīdemanis gleznojis lielpilsētas – Rīgu, Amsterdamu, Briseli, ostu skatus, karnevālu, tirgus, krogu ainas, portretus, aktus, klusās dabas (visbiežāk ziedus). Viņa glezniecībai raksturīgs plašs, temperamentīgs otas triepiens, tieksme uz formu deformāciju, tēlu grotesku atveidojumu, spilgtu krāsu kontrastu lietojumu.
1932. gadā mākslinieks saņēmis 1. godalgu par darbu “Kanāla pārpeldētājas”, kas bija izstādīts Beļģijas ekspozīcijā 10. olimpiskajās spēlēs Losandželosā. 1934. gadā Beļģijas 100 gadu jubilejas izstādē ieguvis prēmiju par gleznu “Pavasaris”. 1935. gadā iekārtojis Latvijas paviljonu Pasaules saimniecības sasniegumu izstādē Briselē, par sienu gleznojumiem ieguvis Grand Prix diplomu. 1936. gadā apbalvots ar Beļģijas karaļa Leopolda II ordeni.
Par J. Tīdemani uzņemta mākslas filma “Leģenda par Tīdemani” (rež. P. Krilovs, 1998).


Jānis Tīdemanis bija neapvaldīta temparementa un spožu krāsu gleznotājs. Savās atmiņās par Tīdemani gleznotājs Eduards Kalniņš atceras:”Toreiz ar Padegu un Tīdemani es tā labi draudzējos. Tīdemanis gleznoja ārkārtīgi brīvi. Mācījies Beļgijas akadēmijā. Neaprēķināms? Droši vien. Viņš bija braucis uz Ameriku bez līdzekliem – tas ir dēkaiņa stāsts. Braucis pa zaķi, ielīdis ogļu bunkurā un jūrā viņu atraduši. Viņš stāstīja, ka tad šausmīgi situši. Viņš mani interesēja kā cilvēks. To ko viņš varēja dabūt gatavu, neviens cilvēks nebūtu spējīgs.” Savā laikā rakstura un gleznu neierastības dēļ viņš tika dēvēts par krāsās uzbāzīgu, kliedzošu un pašpārliecinātu mākslinieku. Tīdemanim nebija svarīgs konkrētas vietas vai pat konkrēta cilvēka reālistiski precīzs gleznojums. Daudz vairāk viņu saistījis uzdevums parādīt cilvēka un vides attiecības, cilvēku savstarpējās attiecības, netveramo skaistumu, kas nav vizuāls, vairak uztverams sajūtu līmenī. Lai kompozīcijās panāktu īpašu spriegumu, gleznotājs balansē uz skaistuma un traģikas robežas. Viņa gleznās redzama liesmojoša krāsu spēle, reizēm asi kontrasti, kā arī virtuozs otas triepiens, kas it kā demonstrē krāsu un temperamenta spēku. Gleznās viņš tiecies pēc vitalitātes un ekspresivitātes, ko uzskatīja par galveno mākslā. Tīdemanis gleznojis ļoti ātri. Šķita, ka iekšējā skatījumā viņš jau redz darbu gatavu un it kā baidās kaut ko no iztēlotā aizmirst. Tieši šo krāsu spēku no Jāņa Tīdemaņa vēlāk pārņēma tādi virtuozi krāsu meistari kā Jānis Pauļuks un Leo Svemps nododami to tālāk arī nākamajai paaudzei.