Eduards Brencēns (1885-1929)

Eduards Brencēns mācījies Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā (1902 – 09), ar pārtraukumu pēc pirmā mācību gada, kad strādājis par palīgskolotāju Madlienā, beidzis dekorāciju gleznošanas nodaļu, pēc tam divus gadus papildinājies stikla glezniecības nodaļā pie K. Brencēna.
Pirmā pasaules kara laikā cīnījies dažādās frontēs (1914 – 17), piedalījies arī Latvijas Brīvības cīņās (kaujās pie Slokas).
1918. – 19. gados mākslinieks aktīvi darbojies Valmieras kultūras dzīvē, strādājis par skolotāju (līdz 1921.g.), lasījis lekcijas par mākslu, organizējis izstādes, nodibinājis un vadījis mākslinieku un rakstnieku apvienību “Baltā vārna”.
1921. gadā Eduards Brencēns pārcēlies uz dzīvi Rīgā, strādājis par skolotāju pilsētas 38. pamatskolā.
Dzīves pēdējos gadus mākslinieks pavadījis Madonā un Cesvainē.

Izstādēs viņš piedalījies no 1918. gada.
Bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs (no 1920.g.). eksponējis stājgleznas (žanri, portreti, ainavas) un dekorāciju metus.

Glezniecībā pazīstams galvenokārt ar jūtīgi tvertām latviešu sadzīves un darba ainām (gani, meitas, puiši, siena grābējas, arāji, gan darbos, gan atpūtā un svētkos) un veiksmīgi raksturotiem portretiem.
E. Brencēns darinājis ilustrācijas dažādiem izdevumiem – skolas grāmatām, ābecēm. Veidojis vinjetes un zīmējumus laikrakstos un žurnālos, ilustrējis pasakas, zīmējis grāmatu vākus. Veidojis ilustrācijas dažādu latviešu rakstnieku darbiem – brāļu Kaudzīšu romānam “Mērnieku laiki” (izdots 1913.g.), J. Janševska romānam “Dzimtene” (1925), A. Deglava stāstam “Vecais pilskungs” u.c.

Viņš ir viens no latviešu profesionālās scenogrāfijas iedibinātājiem. Ap 1913. gadu Brencēns sācis gleznot dekorācijas provinces teātriem. Darinājis arī dekorācijas vairākiem inscenējumiem Nacionālajā teātrī un Nacionālajā operā (1920-1926).