Arturs Baumanis (1867-1904)
Latviešu gleznotājs, grafiķis, pazīstams ar savām vēsturiskajām gleznām.
Arturs Baumanis dzimis 1867. gada 4. janvārī latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa ģimenē. Mācījās glezniecību pie Jāņa Staņislava Rozes un Eduarda Riconi, zīmēja tipāžus ("Ormanis", "Meža zaglis"). 1885.-1892. gadā viņš studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās vēsturiskajā glezniecībā. Šajā laikā radīja pazīstamākās gleznas no Latvijas vēstures ("Likteņa zirgs", "Līvu kareivis", "Kūri sadedzina kritušos"). Mākslinieku pulciņa "Rūķis" biedrs, pirmo reizi izstādīja savus darbus 1889. gadā.
Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu (˝Kristus un Jaira meita˝, 1885; ˝Vladimirs un Ragneda˝, 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga (Karl Wenig) darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis.
Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu ˝Likteņa zirgs˝ (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais ˝Jauns līvu kareivis˝ (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝(1892.g.). Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi ˝Krogā˝, ˝Portrets˝, abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs).
Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g.
Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā.
http://www.makslasvesture.lv/Arturs_Baumanis