Erasts Šveics (1895-1992)
Dzimis 1895.gada 11.novembrī,daiļkrāsotāja ģimenē. Viņam bija divi vecākie brāļi, kas arī mācījās amatniecības skolā - viens par būvju, otrs par daiļkrāsotāju. Viņš uzauga darbnīcas gaisotnē, iepazīdamies jau bērnībā ar krāsotāja materiāliem, lakām, firnisiem un eļļām, pamatnes sagatavošanu, dažādiem amata ķērieniem un noslēpumiem. No 1911. līdz 1913.gadam apmeklēja vācu amatnieku biedrības skolu un mācījās pie tēlnieka Augusta Folca (Volz). Tur mācījās vienā klasē ar Romānu Sutu un Jēkabu Kazāku. Viņa pasniedzēji bija Eva Margarēte Borcharte- Šveinfurte, Jānis Roberts Tilbergs, Vilhelms Purvītis, bet ideāli - Mikolojus Čurļonis, Michails Vrubels. 1915.gadā Erastu Šveicu mobilizēja armijā. Viņš dienēja, Harkovas apkaimē Čugajevā, Ostaškovā. Karavīra gaitas viņu noveda Maskavā un Pēterburgā, kur lielajos mākslas muzejos varēja iepazīties ar vecmeistaru darbiem. Erastam laimējās palikt saskarsmē ar mākslu,jo viņu nozīmēja par dekoratoru garnizona karavīru teātra izrādēm. 1919.gadā Erasts atgriezās Rīgā, kur piedalījās Brīvības cīņās, gan arī pirmo reiz izstādīja savas gleznas Retrospektīvajā izstādē Pilsētas mākslas muzejā. Pēc Rīgas mākslinieku grupas pirmās izstādes Šveics pievienojas mazai šīs grupas dalībnieku kolonijai, veclaicīgā namā, Aspazijas bulvārī 9, kur jau apmētušies J.Cielavs, Romāns Suta, Otis un Marta Skulmes.
No 1923.gada 2.decembra līdz 1924.gada janvārim Rīgas, Valsts mākslas muzeja telpās tika sarīkota Rīgas mākslinieku grupas izstāde. Erasta Šveica darbos, kas bija šajā izstādē, bija redzama pievēršanās kubismam. 1920-to gadu beigās Erasts pievērsās dabai, gleznojot klusās dabas. Epizodiski Erasts piedalījas arī "Baltars" darbība, apgleznojot porcelānu. Atsevišķi saglabājušies atsevišķie porcelāna priekšmeti liecina par saistītu ar Niklāva Strunkes 1933.gadā nodibināto un ļoti īslaicīgo L'Ripors darbību. 20.gs. 30-tajos gados viņš pievērsās monumentālajam reālismam. Šveics piedalījies Rīgas mākslinieku grupas izstādēs: 1920, 1923, 1924(kopā ar poļu mākslinieku apvienību "Bloks"), 1925(Tartū, kopā ar igauņu kubistiem), 1930, 1931, 1933, 1939. 1925.gadā Šveics kopā ra Romanu Sutu un Aleksnadru Beļcovu piedalījās Mūsdienu modernās mākslas izstādē Parīzē. Ar Kultūras fonda piešķirto stipendiju 1927.gadā apceļoja Parīzi un Drēzdeni. 1933.g, un 1935.gadā Erasts saņēma Kultūras fonda prēmiju. No 1935. gada līdz 1940.gadam viņš kā Izglītības ministrijas konsultants strādāja laboratorijas darbu Valsts mākslas muzejā, un kopš 1935.gada bija arī valsts komisāra, profesora Vilhelma Purvīša, asistents valsts rīkoto latviešu mākslas izstāžu iekārtošanā ārezemēs. Šveics devās trimdā uz Vāciju, tur pavadot Purvīti līdz pat viņa nāvei 1945.gadā. Vācijas posms saistāms ar Mērberku Vācijā un laika periodu no 1944.gada līdz 1949.gadam. No Vācijas emigrēja uz Ņujorku. Tur viņš piepelnījās ar trauku apgleznošanu un piedalījās kā biedrs dažādās Ņujorkas latviešu mākslinieku grupas izstādēs, retumis vēl kādā citā kopējā izstādē. 20.gs. 60-tajos gados radītajās klusās dabās akcentēja pašus priekšmetus. Ap 1970.gadiem, savā ziņā, romantiski atdzīvinot jaunības ieceres un sapņus, Šveics eksperimentēja savienodams ornamentālāš un ģeometriskās formas ar kādiem īstenības formu fragmentiem, atbalsojot kubisma un moderno irreālo fantāziju paņēmienus.
Erasts Šveics bija Amerikas latviešu mākslinieku apvienības goda biedrs.
Dzīves beigu posmu Erasts Šveics pavadīja Ņurošelā pie Ņujorkas, kur mira 1992.gada 1.novembrī.