Janis Rozentāls (1866-1916)

Latviešu gleznotājs. Latvijas mākslas vēsturē tiek vērtēts kā viena no centrālām gadsimtu mijas perioda personībām. Tematiskajā un mākslinieciskās formas aspektā uzskatāms par daudzpusīgāko perioda mākslinieku.
Rozentāls bija viens no pirmajiem, kas XIX gs. beigās glezniecībā precīzi un tieši sāka atainot tautas dzīvi. Nozīmīgu vietu gleznotāja darbībā ieņēma portrets, tomēr viņš gleznojis arī sadzīves žanra ainas, simboliskas un fantastiskas kompozīcijas ar mitoloģiskiem, bībeliskiem vai latviešu folkloras sižetiem, ainavas, altārgleznas, darbojies monumentālajā mākslā, lietišķajā un stājgrafikā. Individuālajā stilā atspoguļojas gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības - atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi.
Sižetiski 1890. gados Rozentāla daiļradē dominēja tautas dzīves tēlojums ("Uz lieveņa", "Veļas mazgātājas" utt.), sadzīviskais žanrs. Šī žanra darbiem ir līdzība ar Blaumaņa lauku dzīves tēlojumiem, ar to daļēji izskaidrojama viņu abu draudzība. Rozentāls gleznojis arī akvareļus par sadzīves tēmām ("Tirgus", "Krogā" utt.); tiešs dzīves vērojums šeit apvienots ar ironisku sadzīves norišu vērtējumu. Rozentāla žanra kompozīcijās vērojams liels ainavu īpatsvars. Rozentāls daudz gleznoja portretus, arī daudzu ievērojamu savu laikabiedru portretus (piemēram, Vilhelma Purvīša, Rūdolfa Blaumaņa). Nereti portreti un sadzīviskās gleznas tika gleznotas, izmantojot fotogrāfijas, piemēram, Jāņa Krēsliņa fotogrāfijas. Jānis Krēsliņš un Jans Rozentāls abi kopā bija mācījušies Rīgas Mazās ģildes Krāsotāju cunftē par zeļļiem pie meistara J.Celēviča.
Rozentāla daiļradē nozīmīgu vietu ieņem jūgendstila un simbolisma darbi, kuriem raksturīgs teiksmains sižets un jūgendisks kolorīts. Par sevišķi izcilu jūgendstila paraugu Rozentāla mākslā uzskata darbu "Princese un pērtiķis" (1913).

Janis Rozentāls dzimis Saldus pagasta „Bebru” mājās kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē 1866. gada 18. martā. Janis pabeidza Saldus Krauzes skolu un pēc tam iestājās Kuldīgas apriņķa skolā, bet pēc pusotra gada līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests mācības pārtraukt un 1880. gadā doties uz Rīgu peļņā. Strādāja modes preču veikalā, par bufetes puiku un pircēju aicinātāju, beidzot pie daiļkrāsotāju meistara J. Celēviča viņš apguva krāsotāja amatu, sākumā kā māceklis, no 1885. gada kā zellis. No 1885. līdz 1888. gadam Rozentāls mācījās Rīgas vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā. 1888. gadā skolas darbu izstādē Pēterburgas Mākslas akadēmijā viņš ieguva sudraba medaļu un J. Rozentāls dodas studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur sākotnēji apgūst klasicisma tradīcijās balstīto akadēmisma glezniecību, bet vēlāk, nomainoties augstskolas pedagogu sastāvam, apgūst t.s. „peredvižņiku” kustības reālisma principos balstīto mākslu.

19. gadsimta beigās Mākslas akadēmijā un citās Pēterburgas mākslas skolās mācās daudz talantīgu latviešu jauniešu, kuri vēlāk kļūst par latviešu nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas skolas pamatlicējiem: Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Ādams Alksnis, Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters un daudzi citi. Viņi izveido pulciņu „Rūķis”, kas apvieno ne vien topošos māksliniekus, bet arī mūziķus. Tiek rīkoti tematiski vakari, pārrunātas mākslas problēmas un jaunākais pilsētas mākslas dzīvē, apspriesti savi un kolēģu darbi.

Studiju gados J. Rozentāls iztiku pelna sākotnēji kā daiļkrāsotājs, vēlāk piepelnās, pārsvarā gleznojot pasūtījuma darbus, bet vasarā kopā ar studiju biedriem apceļo Latviju un glezno dabā. Viņa daiļrades agrīnajam posmam vēl ir cieša saistība ar amatniecisko tradīciju – top reālistiski portreti, un fotogrāfiskajai līdzībai šajos darbos ir būtiska nozīme.

Akadēmijas mācību ievirzei mainoties no akadēmisma par labu reālismam, Rozentāls savā diplomdarbā pievēršas sadzīves žanra tēmai – cilvēku iziešanai no Saldus luterāņu baznīcas pēc svētdienas dievkalpojuma. Savā dzimtajā pilsētā viņš daudz strādā pie šīs tēmas, fotografē un zīmē modeļus un studijas.

Fotogrāfijai ir liela nozīme arī turpmākajā J. Rozentāla dzīves gaitā – viņš allaž ir izmantojis fotogrāfijas sniegtās iespējas savu gleznu kompozīcijas meklējumos. Mākslinieka atstātajā radošajā mantojumā ir saglabājušies vairāk nekā 500 viņa radītu foto uzņēmumu.

Par diplomdarbu „Pēc dievkalpojuma” („No baznīcas”) 1894. gadā jaunajam māksliniekam piešķir pirmās pakāpes mākslinieka grādu.

1895. gada vasarā, kad Rozentāls Puzenieku muižā glezno fon Grotusu dzimtas locekļu portretus, izveidojas draudzība ar baronesi Doroteju Luīzi Karolīni fon Grotusu, tuvinieku un draugu vidū sauktu par Keriju, kura māksliniekam sagādā arī citu Kurzemes muižniecības ģimeņu pasūtījumus – gan portretus, gan altārgleznas vairākām luterāņu baznīcām.

Nozīmīga loma ir Jaņa Rozentāla saskarei ar tā laika Rietumeiropas mākslas dzīvi. Viņa pirmais ārzemju ceļojums 1897. gadā ved uz Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā, kur skatāmi ne vien ziemeļvalstu, bet arī citu zemju izcilu mākslinieku darbi. Savukārt 1898. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas pasniedzējs gleznotājs Arhips Kuindži apmaksā Rozentāla izdevumus, lai mākslinieks kopā ar viņa meistardarbnīcas audzēkņiem veselu mēnesi varētu ceļot pa Rietumeiropu. Arī turpmākajos gados Rozentāls bieži ceļo, apmeklē Somiju, Franciju, Itāliju u.c.

1899. gadā mākslinieks atgriežas Latvijā un sākotnēji apmetas uz dzīvi dzimtajā Saldū, kur nopērk gruntsgabalu un uzbūvē darbnīcu. Tomēr provinciālā atmosfēra un iztikas grūtības jau 1901. gada nogalē spiež pārcelties uz Rīgu, kur viņš mitinās Kalnciema ielā pie saviem draugiem – vācbaltu gleznotājiem Bernharda Borherta un Evas Borhertes-Šveinfurtes.

1902. gada nogalē Rīgā koncertturnejā ierodas somu dziedātāja Ellija Forsele (Elli Forssell)*, lai sniegtu divus koncertus. Pēc koncerta, kuru noklausījies arī Janis Rozentāls, Grosvaldu ģimenes namā par godu somu dziedātājai notiek viesības. Arī gleznotājs ir lūgto viesu vidū, un šī sastapšanās ir liktenīga – jau drīz pēc tam, 1903. gada 5. martā Helsinkos notiek Jaņa un Ellijas kāzas.

Pārsvarā Rozentāli dzīvo Rīgā, sākumā pie Borhertiem, vēlāk – Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētajā namā Alberta ielā 12 – 9, kur šodien atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Taču bieži, īpaši vasarās, viņi pavada laiku arī Somijā, it sevišķi Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā. Janis Rozentāls iepazīstas ar daudziem somu kultūras darbiniekiem, māksliniekiem, un šai valstī gūtajiem iespaidiem turpmāk ir nozīmīga loma viņa radošajā darbībā.

1905.—1906. gadā Rozentāls strādāja par pasniedzēju Venjamiņa Blūma mākslas skolā un 1906.—1913. gadā Rīgas Pilsētas mākslas skolā

Ellija kļūst par Jaņa Rozentāla sievietes ideāltēlu gan dzīvē, gan mākslā. Rozentāls viņu attēlo gan kā māti, gan kā Ievu, gan reliģiski eksaltētu kā Mariju Magdalēnu krusta pakājē. Visbiežāk viņa tomēr ir māte – Madonna, taču bez reliģiskā oreola, svēta, bet reizē cilvēciska: „Māte ar bērnu” (1904), „Zem pīlādža” (1905).

Lai gan Jaņa Rozentāla daiļrades pamatā ir Pēterburgā apgūtā akadēmisma un reālisma glezniecība, laika gaitā viņa mākslas stils mainās: viņu iespaido impresionisms, vēlāk arī jūgendstila un simbolisma glezniecība. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā top pazīstamās gleznas „Mākslinieka darbnīcā” (1896), „Ganu meitas dziesma” (1898), „Gavilējošie bērni” (1901), „Pētera Federa portrets” (1901), „No pļavas” („No darba”) (1903) u.c. Jūgendstila un simbolisma ietekmes parādās gleznās „Nāve” (1897) „Teiksma” (ap 1897), „Teika” (1899), „Kārdināšana” (1901), „Melna čūska miltus mala” (1903), „Princese un pērtiķis” (1913) u.c. Jūgendstilam un simbolismam atbilst arī Rīgas Latviešu biedrības nama fasādi rotājošā dekoratīvā frīze (1910), kurā atainoti latviešu mitoloģiskie tēli un alegorijas, kas simbolizē cilvēka fiziskās, garīgās un morālās vērtības.

Populārākais žanrs J. Rozentāla daiļradē ir portrets. Viņš ir gleznojis gan sava laika kultūras darbinieku, draugu, ģimenes locekļu portretus, gan arī veicis daudzus pasūtījuma darbus. Izcilākie šī žanra darbu vidū ir „Sieviete baltā” (M. Berga) (1902), „E. Rozentāles portrets” (1906), „Pianistes Rēsleres portrets” (1910), „M. Vīgneres-Grīnbergas portrets” (1916) u.c.

Nereti Rozentāls pievēršas arī sadzīves žanram: „Siena laiks” (1903), „Veļas mazgātājas” (1904) u.c., arī ainavai. Īpaši iemīļoti ir Somijas skati, arī Siguldas un dzimtās pilsētas Saldus apkaimes ainavas.

Nozīmīga loma viņa daiļradē ir arī reliģiskajam žanram – radītas altārgleznas Jelgavas Sv. Annas (1900), Stendes (1903), Dundagas (1912), Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes (1910) u.c. baznīcām.

Bieži gleznotājs ir pievērsies arī grāmatu ilustrācijai, preses un lietišķajai grafikai. Strādājis pie almanaha „Zalktis”, žurnālu „Vērotājs”, „Auseklis” u.c. mākslinieciskā veidojuma.

Janis Rozentāls darbojies arī mākslas kritikā. Viņa raksti publicēti tā laika preses izdevumos, galvenokārt „Vērotājā”. Rozentāls raksta par latviešu gleznotājiem – Ā. Alksni, V. Purvīti, R. Zariņu u.c., par citu valstu mākslu un māksliniekiem – Dž. Vistleru, A. Bēklinu, A. Edelfeltu.

Pirmais pasaules karš 1915. gadā aizved Rozentālu ģimeni uz Somiju, kur viņi apmetas Helsinku nomalē, Kulosāri (Brendes) salā. Tur 1916. gada 26. decembrī Janis Rozentāls negaidīti mirst. Sākotnēji mākslinieks tiek apglabāts Helsinkos, bet 1920. gadā, kad ģimene atkal atgriezusies Rīgā, pārapbedīts II Meža kapos.

http://memorialiemuzeji.lv/personibas/janis-rozentals/
https://lv.wikipedia.org/wiki/Janis_Rozent%C4%81ls