Ainava
Autors Aleksandrs Osmerkins Alexander Alexandrov Osmerkin(1892-1953) 20.gs. otrā puse. Papīrs, akvarelis. 47x62 cm. Aleksandrs Aleksandrovičs Osmerkins (1892–1953), krievu mākslinieks, glezniecības meistars, grupas „Kārava kalps” pārstāvis. Dzimis Jeļisavetgradā (tagad Kirovohrada, Ukraina) 1892. gada 26. novembrī (8. decembrī) ierēdņa mērnieka ģimenē. Mācījies Kijevas Mākslas koledžā (1909-1911) pie N. K. Pimoņenko, bet pēc tam - I. I. Maškova skolā-studijā Maskavā (1912–1913). Bija apvienību „Kārava kalps”, “Maskavas mākslinieku biedrība” (Общество московских художников) un “Revolucionārās Krievijas mākslinieku asociācija” (Ассоциация художников революционной России) biedrs. Dzīvoja galvenokārt Maskavā, bieži apmeklēja Ļeņingradu. Tāpat kā visus "kāravkalpus", viņu spēcīgi ietekmēja P. Sezans, kā arī franču fovisms un kubisms. Ja viņa agrīnajos darbos dominē kubistiski-“klusās dabas”, objekta princips (Klusā daba ar bandūru, 1920; Klusā daba ar galvaskausu, 1921; abi darbi atrodas Krievu muzejā), tad paralēli spēcīgi pastiprinās arī pašvērtīgā krāsas ekspresija (E. T. Barkovas (mākslinieka sievas) portrets, 1921; turpat). Vēlāk viņa tēlos, tāpat kā R. R. Falka darbos, dominējošo lomu ieņem krāsu stihija - līdztekus vispārējai atturībai un smalkajai tonālajai krāsu slāņa orķestrācijai. Viņš gleznoja galvenokārt kamerportretus un klusās dabas, pārdomu un vērojumu caurstrāvotas ainavas, kam raksturīga vienkārša kompozīcija (Vītoli pie dīķa, 1925; Moika. Baltā nakts, 1927; abas ainavas – Tretjakova galerijā), kaut gan laiku pa laikam “pazīmējās” arī ar vēsturiskiem un revolucionāriem audekliem (Ziemas pils ieņemšana, 1927, Krievu muzejs) vai oficiāliem pirmrindnieku portretiem. Viņa vēlīnajos darbos kubisma atbalsis beidzot piekāpjas impresionistiskajai glezniecības manierei, kopumā realizētai mažora toņos (ziedu pušķi un Zagorskas ainavas; 20. gadsimta 40. gadu beigas - 50. gadu sākums), bet dažkārt apveltītai arī ar asu dramatismu (Mākslinieces N. A. Udaļcovas portrets , 1948, Tretjakova galerija). Veiksmīgi darbojies arī kā teātra mākslinieks - Ļeņingradas Lielajā drāmas teātrī (1937), bet evakuācijas laikā - Kazaņas Drāmas teātrī (1943), taču epohālus darbus šajā jomā neradīja. 1918. – 1948. gadā daudz strādāja kā pedagogs – Brīvajās mākslas darbnīcās (vēlāk – Augstākās mākslas un tehniskās darbnīcas, ВХУТЕМАС), Ļeņingradas mākslas akadēmijā un V.I. Surikova vārdā nosauktajā Maskavas Valsts Mākslas Institūtā.