Kārlis Baltgailis (1893-1979)

Kārlis Baltgailis (1893. gada 27. marts — 1979. gada 15. februāris) bija latviešu gleznotājs — batālists, latviešu strēlnieku cīņu tēlotājs, mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" loceklis, strēlnieks un arī pedagogs. Gleznotāja Jāņa Baltgaiļa un vijolnieka Jēkaba Baltgaiļa brālēns.
Kārlis Baltgailis dzimis 1893. gada 27. martā Vidzemē, Gatartas pagastā tirgotāja ģimenē. Bērnībā ar ģimeni pārvācies uz Rīgu, kur beidzis pamatskolu. Jaunībā viņu ir saistījusi jūra, tāpēc vienu vasaru nobraucis par kuģa puiku un vēlāk mēģinājis iestāties Mangaļu jūrskolā, kas nav izdevies tuvredzības dēļ. Kāds ārsts, redzēdams Kārļa Baltgaiļa zīmējumus, ieteicis viņam doties pie Jaņa Rozentāla, kurš arī nākamo mākslinieku kā jaunāko un mazāko uzņēmis savā studijā. Šeit viņš mācījies (1906 — 1907) kopā ar Oto Skulmi, Kronenbergu, Zeberiņu, Vilciņu, Rončevski. Vēlāk iestājies Ķeniņa reālskolā (1907 — 1911), kurā mācījies kopā ar Jēkabu Kazaku. Skolā patikusi zīmēšana, ko pasniedzis Jūlijs Madernieks. Šajā skolā pabeidzis reālskolas piecas klases, tad nolēmis stāties Penzas mākslas skolā, kurā jau tad mācījās viņa brālēns Jānis Baltgailis, šo skolu arī beidzis ar vidusskolas zīmēšanas skolotāja tiesībām (1911 — 1917). Mācoties Penzā, 1916. gadā apmeklējis skolā organizētos žēlsirdīgo brāļu kursus, vēlāk, vasaras brīvlaikā līdz pat rudenim nokalpojis Rīgā kā žēlsirdīgais brālis pie IV kavalērijas divīzijas. Beidzis skolu, 1917. gadā iestājies 5. Zemgales strēlnieku pulka jātnieku izlūkos, nokļūstot frontē — Ložmetēju kalnā un Ropažu muižā, kā arī Mazās Juglas krastos un kaujās pie Nītaures, par ko saņēmis Jura krustu. Pēc komunistu apvērsuma 1918. gada februārī devies uz Penzu, vēlāk uz Omsku Sibīrijā, kur nodarbojies ar mākslu, bet Rīgā atgriezies 1920. gada maijā. Strādājis Cēsīs par zīmēšanas skolotāju arodskolā un Neja sieviešu ģimnāzijā (1920 — 1922), no 1922. gada bijis skolotāja darbs Jelgavā Skolotāju institūtā, kurā strādājis tā pastāvēšanas laikā (1922 — 1944). Otrā Pasaules kara laikā, vāciešiem nopostot Jelgavu, 1944. gadā, iet bojā mākslinieka iedzīve un darbi (daudzi tika atjaunoti pēc atmiņas pēc Otrā Pasaules kara), decembrī mākslinieks devies dzīvot uz Cēsīm, kur strādājis par skolotāju Cēsu skolotāju institūtā (1945 — 1950) un Cēsu 2. vidusskolā (1950 — 1956), tad pensionējies. Bijis Mākslinieku savienības biedrs no 1945. gada, piecus gadus vēlāk izslēgts, bet 1958. gadā atjaunots. Miris Cēsīs, 1979. gada 15. februārī.
Bijis Latvijā aktīvs makslas dzīves organizētājs no 1925. gada, veicis plašu mākslas propagandu Latvijas pilsētās. Bijis viens no makslinieku biedrības "Zaļā vārna" dibinātājiem un tās tēlotāja makslas sekcijas vadītājs līdz 1940. gadam, kā arī rakstījis par latviešu izstādēm un mākslu žurnālā "Zaļā vārna".
Galvenā mākslinieka daiļradē bija strēlnieku tēma, batālija, taču gleznojis arī ainavas, portretus, lauku darbu tēmas sadzīves žanrā. Darbu veidošanā galvenokārt izmantojis temperas un akvareļa tehniku, retāk eļļas glezniecību un grafīta zīmējumus.
Mākslinieciskās darbības sākumā Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka ietekmē nodevies ekspresīviem meklējumiem, 1920. gados gleznu struktūra un formu valoda iegūst graciozitāti, vijīgo ritmu, izkopjot lirisko jušanu. 1930. gadi ir mākslinieka raženākais posms, parādās viņa briedums, par viņa stiliskiem līdzekļiem kļūst dekoratīvie laukumi, klusināts kolorīts un līnija. Ritmos parādās ekspresivitāte.
Mākslinieks sācis piedalīties izstādēs 1913. gadā. Kārlis Baltgailis piedalījies trešajā (1913), ceturtajā (1914/1915) Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, Orenburgas izstādē (1916, kopā ar Robertu Sniķeri un Aleksandru Beļcovu), Penzas gleznu skatē (1917), latviešu bēgļu mākslinieku izstādē Penzā (1918). Aktīvi piedalījies biedrības "Zaļā vārna" rīkotajās izstādēs Jelgavā un citās pilsētās. 1939. gadā mākslinieks nosvinējis 25 gadu mākslinieka darbību ar savu darbu skati, atskatoties uz 62 izstādēm, kurās piedalījies Rīgā un provincē, Vācijā (Karaļaučos), Krievijā, ASV (Losandželosā).
Mākslinieks sarīkojis personālizstādes Jelgavā (1923, 1939), Rīgā (1964), Cēsīs (1978). Pēcnāves izstādes bijušas Priekuļos (1979), Jelgavā (1980), Cēsīs (1983).
https://lv.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Baltgailis

Jaunībā mākslinieku saistījusi jūra, tāpēc vienu vasaru nobraucis par kuģa puiku un vēlāk mēģinājis iestāties Mangaļu jūrskolā, kas nav izdevies tuvredzības dēļ. Kāds ārsts, redzēdams Kārļa Baltgaiļa zīmējumus, ieteicis viņam doties pie Jaņa Rozentāla, kurš arī nākamo mākslinieku, kā jaunāko un mazāko uzņēmis savā studijā. Šeit viņš mācījies (1906 – 1907) kopā ar Oto Skulmi, Kronenbergu, Zeberiņu, Vilciņu, Rončevski.

Vēlāk iestājies Ata Ķeniņa reālskolā (1907 – 1911), kurā mācījies kopā ar Jēkabu Kazaku. Skolā patikusi zīmēšana, ko pasniedzis Jūlijs Madernieks. 1917. gadā beidzis Penzas mākslas skolu. 1917. kā brīvprātīgais iestājies 5. Zemgales Latviešu strēlnieku pulkā, apbalvots ar Jura krustu par cīņām pie Mazās Juglas. Pēc komunistu apvērsuma 1918. gada februārī devies uz Penzu, vēlāk uz Omsku Sibīrijā, kur nodarbojies ar mākslu, bet Rīgā atgriezies 1920. gada maijā. 1920. gadā kopā ar Imantas pulku no Vladivostokas atgriezies Latvijā.

No 1920. – 1922. gadam strādājis Cēsīs par zīmēšanas skolotāju arodskolā un Neja sieviešu ģimnāzijā, no 1922. gada bijis skolotāja darbs Jelgavā Skolotāju institūtā, kurā strādājis tā pastāvēšanas laikā (1922 – 1944). Otrā Pasaules kara laikā, vāciešiem nopostot Jelgavu, 1944. gadā, iet bojā mākslinieka iedzīve un darbi (daudzi tika atjaunoti pēc atmiņas pēc Otrā Pasaules kara), mākslinieks devies dzīvot uz Cēsīm, kur strādājis par skolotāju Cēsu skolotāju institūtā (1945 – 1950) un Cēsu 2. vidusskolā (1950 – 1956), tad pensionējies.

Daiļradē risinājis galvenokārt strēlnieku tēmu – „Kritušais karavīrs”, 1927; „Jātnieks”, 1927; „Vecie strēlnieki”, 1927; „Pēc kaujas”, 1929; „Nāves sala”, 1934; „Tīreļpurvā”, 1934; „Strēlnieki pie ugunskura”, 1936. Liela daļa 20. un 30. gadu darbu gājusi bojā Jelgavā, pēc Otrā pasaules kara tie tika atjaunoti, balstoties uz atmiņu. Gleznojis arī portretus, ainavas, sadzīves žanra darbus – galvenokārt lauku darbu tēmas. Strādājis galvenokārt temperā un akvareļglezniecībā. Lakonisks – kolorītā, kompozīcijā un zīmējumā.

Ekspresīvs – ritmos. Kompozīcijā akcentējis darbību, kustību. Ap 40. gadiem pievērsies arī Bībeles sižetiem. Mākslinieciskās darbības sākumā Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka ietekmē nodevies ekspresīviem meklējumiem, 1920.tajos gados gleznu struktūra un formu valoda iegūst graciozitāti, vijīgo ritmu, izkopjot lirisko jušanu. 1930.tie gadi ir mākslinieka raženākais posms, parādās viņa briedums, par viņa stilistiskiem līdzekļiem kļūst dekoratīvie laukumi, klusināts kolorīts un līnija. Ritmos parādās ekspresivitāte.

Bijis Mākslinieku savienības biedrs no 1945. gada, piecus gadus vēlāk izslēgts, bet 1958. gadā atjaunots. Izstādēs piedalījies no 1913. gada. Bijis Latvijā aktīvs mākslas dzīves organizētājs no 1925. gada, veicis plašu mākslas propagandu Latvijas pilsētās. Bijis viens no mākslinieku biedrības “Zaļā vārna” dibinātājiem un tās tēlotāja mākslas sekcijas vadītājs līdz 1940. gadam, kā arī rakstījis par latviešu izstādēm un mākslu žurnālā “Zaļā vārna”.

Aktīvs mākslas dzīves organizētājs Latvijā no 1925. gada. – laika, kad tika izveidota mākslinieku literātu un aktieru apvienība „Zaļā vārna”, bijis tēlotājas mākslas sekcijas vadītājs līdz 1940. gadam. Veicis plašu mākslas propagandas darbu Jelgavā, Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Pēc Otrā pasaules kara līdzīgu darbu veicis Cēsīs, kur organizējis ikgadējas novada mākslinieku darbu skates. Visu mūžu krājis un sistematizējis latviešu mākslas vēstures materiālus. Bija nodomājis izveidot latviešu mākslinieku vārdnīcu, bet darbs palika nepabeigts atbalsta trūkuma dēļ.

Kārlis Baltgailis piedalījies trešajā (1913), ceturtajā (1914/1915) Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, Orenburgas izstādē (1916, kopā ar Robertu Sniķeri un Aleksandru Beļcovu), Penzas gleznu skatē (1917), latviešu bēgļu mākslinieku izstādē Penzā (1918). 1919. – sarīkojis Latviešu mākslinieku darbu skati Omskā.

Aktīvi piedalījies biedrības “Zaļā vārna” rīkotajās izstādēs Jelgavā un citās pilsētās. 1939. gadā mākslinieks nosvinējis 25 gadu mākslinieka darbību ar savu darbu skati, atskatoties uz 62 izstādēm, kurās piedalījies Rīgā un provincē, Vācijā (Karaļaučos), Krievijā, ASV (Losandželosā).
http://www.muzeji.lv/ru/museums/valmiera-museum/2015/karlis-baltgailis-gleznotajs-pedagogs-strelnieks/