Oļģerts Jaunarājs (1907-2003)
Jaunarāja glezniecība balstījusies uz akadēmiskām zināšanām par ainavu, kas savulaik iegūtas Vilhelma Purvīša dabasskatu meistardarbnīcā, kā arī uz patstāvīgu abstrakcionisma mākslas ideju pētīšanu.
Astoņdesmit septiņu gadu vecumā Oļģerts Jaunarājs izveidoja personālizstādi, kuru speciālisti raksturoja kā sensacionālu. Tā bija meistara pirmā tikai abstraktās glezniecības personālizstāde. Mākslas zinātniece Inese Riņķe Jaunarāja gleznas šajā personālizstādē uzskata par sensacionālām tieši izvirzītās skaidrās koncepcijas dēļ, kura darbos bija realizējusies kā vīrišķīga, meistara lieliski pārvaldīta un nobriedusi eiropeiska līmeņa abstraktās mākslas valoda.
Trīsdesmitajos gados Jaunarājs gleznoja pārsvarā reālistiskas ainavas. Viņa uzskatu kreisums pavēra māksliniekam ceļu uz pedagoga vietu Mākslas akadēmijā 1940. gadā, taču Jaunarāja līdzsvarotais un ar formālismu "saindētais" reālisms neatbilda pēckara dogmatiskajai, krievu akadēmiskajā glezniecībā balstītajai reālisma prasībai. Oļģertu Jaunarāju atlaida no akadēmijas un izslēdza arī no Mākslinieku savienības.
Dziļu aizvainojumu pārcietušā mākslinieka dzīvesveidu, sākot ar 50. gadiem, var dēvēt par tipisku padomjlaiku intelektuālās pagrīdes piemēru - ar slepenu Pjēra Sulāža, Džeksona Poloka un citu Rietumu abstrakcionistu pētniecību. Dzīves pēdējos gados Oļģerts Jaunarājs tika dēvēts par dzīvu divdesmitā gadsimta klasiskā abstrakcionisma leģendu latviešu glezniecībā. Oļģerts Jaunarājs (1907-2003), ceturtdien ziņo "Neatkarīgā Rīta avīze".
Jaunarāja glezniecība balstījusies uz akadēmiskām zināšanām par ainavu, kas savulaik iegūtas Vilhelma Purvīša dabasskatu meistardarbnīcā, kā arī uz patstāvīgu abstrakcionisma mākslas ideju pētīšanu.