Ansis Cīrulis (1883-1942)
Ansis Cīrulis (dzimis 1883. gada 25. februārī Majoros, miris 1942. gada 15. septembrī Rīgā) bija Latvijas grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autors.
Ansis Cīrulis dzimis 1883. gada 25. februārī Majoros namdara ģimenē. Mācījies un beidzis Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolu (1899 — 1902), Venjamiņa Blūma mākslas skolu (1903 — 1904), Jūlija Madernieka mākslas studiju (1904 — 1906), Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā(1906). Vairākus gadus (1908 — 1914) ziemas laikā pavadījis Parīzē, kur papildinājies Juliāna mākslas akadēmijā.[2] 1923. gadā ieguvis 1. godalgu Rīgas pils Sūtņu akreditēšanās zāles projekta konkursā. Saņēmis Latvijas Kultūras Fonda prēmijas 1925. un 1929. gadā, ieguvis par madarojumiem "Grand Prix" balvu Pasaules izstādē Briselē (1935), zelta medaļu Pasaules izstādē Parīzē (1937), par salona mēbelēm zelta medaļu 1. Starptautiskajā amatnieku izstādē Berlīnē (1938). Miris 1942. gada 15. septembrī Rīgā.
Sākumā, 1907. gadā mākslinieciskā darbība izpaudusies keramikā. Parīzē, 1914. gadā franču simbolisma ietekmē pievērsies glezniecībai. Pirmā Pasaules kara laikā gleznojis akvareļus par bēgļu un strēlnieku tēmām. 1918. gadā radījis metu pirmajai Latvijas Republikas pastmarkai. Mākslinieka glezniecībai ir raksturīga īpatnēja stilizācija un izteikta formu ritmika. Gleznojis ainavas, aktus, portretus, vēsturiskas kompozīcijas, žanriskas ainas īpašu vērību pievērsis senlatviešu mitoloģijai.
Darbojies fresku glezniecībā, tās izveidojot Jelgavas Laucinieku viesnīcai (1921), bērnu sanatorijai „Ogre” (1927), Dzintaru koncertzālei (1936). 1928. gadā veicis Rīgas pils Sūtņu akreditēšanās zālē griestu un sienu gleznojumus. Pēcāk par atsevišķu Cīruļa fresku bēdīgo likteni žurnāla „Atpūta” 1939. gada 29. septembra 778. numurā rakstīja Jānis Dombrovskis:Arī pilsoņu kulturas trūkums un vienaldzība pret nacionalām mākslas vērtībām tiem dažreiz ļoti kaitē, ko neilgi atpakaļ pieredzēju Jelgavā. Priekš piecpadsmit gadiem pazīstamais saimnieciskais un sabiedriskais darbinieks nelaiķis Bisenieks gleznotājam Ansim Cīrulim pasūtījis liela formata gleznas ar nacionalu saturu, kas bija domātas kādam Jelgavas uzņēmumam. Gleznas darinātas fresku technikā, pieskaitamas Cīruļa labākajiem darbiem un bija vērtīgi ieguvumi mūsu mākslā. Nesen, atrodoties Jelgavā, gribēju atkal pie minētajām gleznām pamielot acis, bet tās vairs agrākā telpā neatradu. No ārienes labi apskatijis pazīstamo celtni, devos otrreiz gleznas meklēt. Izrādijās, ka telpās iekārtota frizētava, gleznas pārklāta ar parasto sienas krāsu un no tām nekas vairs nav redzams. Kāpēc tāda apiešanās ar nacionalam mākslas vērtībām? „Rīgas frizētavu” apmeklētājus gleznas netraucētu."
Grafikā strādājis galvenokārt 1920. gados, veidojot plakātus, ilustrācijas, grāmatzīmes un vinjetes. 1930. gados pievērsies dažādām lietišķās mākslas nozarēm, to tālākajā attīstībā dodot lielu māksliniecisku ieguldījumu. Veidojis metus figurālām sienas segām un ornamentāliem paklājiem īsbārkšu un saistītā gobelēna tehnikā, kas tapuši Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvē. Pievērsies madarojuma tehnikai no 1934. gada. Projektējis mēbeļu komplektus sabiedriskām un dzīvojamām telpām, vitrāžas, veidojis metus porcelāna apgleznojumiem Kuzņecova porcelāna rūpnīcai un darbnīcai „Burtnieks”. Pēc mākslinieka projektiem darināti arī metāla kausi, svečturi un māju nosaukumi. 1939. gadā pēc mākslinieka meta kalti Rīgas pils vārti.
Mākslinieks izstādēs piedalās no 1907. gada. Nozīmīgākās personālizstādes noritējušas Rīgā (1908., 1909., 1911., 1920., 1925., 1933.) Piemiņas izstādes noritējušas Rīgā (1978., 1983., 1993.).
https://lv.wikipedia.org/wiki/Ansis_C%C4%ABrulis
Ansis Cīrulis dzimis 1883. gada 25. februārī Majoros. Paaudzies viņš dienā strādā pie mūrnieka par mācekli, vakaros mācās Rīgas vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā un papildinās zīmēšanā pie Bernharda Borherta. Tas ir labs sākums, ņemot vērā vācu fundamentālās amatniecības tradīcijas. Tēva iecerētajā karjerā nopietnā interese par mākslu gan ievieš būtiskas korekcijas, un Ansis dodas uz krievisko Venjamina Blūma mākslas skolu, kurā tomēr var iegūt labas zināšanas. Tolaik viņš sadraudzējas ar Jūliju Madernieku, minētās amatniecības skolas, kā arī Pēterburgas Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas absolventu, kurš stingri apņēmies veidot modernu latvisko vidi. Madernieks Rīgā atvēris savu studiju, un Cīrulis ir viens no pirmajiem viņa skolniekiem. Skolotāja iespaidā arī Ansis dodas uz Štiglica skolu, taču nespēj aizrauties ar tehnisko rasēšanu un eklektisko stilu apguvi. Arī Goldblata zīmēšanas studija nespēj piepildīt alkas pēc mākslas, un Ansis gandrīz vai krīt depresijā. Par laimi, viņš satiek grafiķi Rihardu Zariņu, kurš Cīruli ieinteresē par Smiltenes cunftes keramiķi Jēkabu Drandu, — viņa šķīvji 1906. gadā Milānas starptautiskajā mājamatniecības izstādē ieguva sudraba medaļu. 1907. gadā Drandas darbnīcā Cīrulis sāk mācīties virpot podus un jau vasarā ar tiem piedalās vācu mākslinieku biedrības «Kunstverein» organizētajā strādnieku dzīvokļu izstādē. Seko citas izstādes un sadarbība ar citiem māksliniekiem, līdz 1910. gadā Anša brālis Ludvigs Mārtiņš palīdz iekārtot keramikas darbnīcu Jelgavā. Jaunais mākslinieks virpo ģeometriski vienkāršas formas. To vienkrāsainos apjomus atdzīvina ornamentāls zils, zaļš, pelēks vai dzeltens rotājums, kurā jaušas autora dziļā interese par etnogrāfiju.
Vasarās daudz un pamatīgi strādājot ceplī, savas sešas ziemas Ansim izdodas pavadīt sapņu pilsētā Parīzē — gan uz savu roku studējot izstādēs un muzejos, gan arī dažādas privātskolās. Ap to laiku mākslas un mīlētāju galvaspilsētā virmo kubisma kaislības, taču tās tāpat kā citi avangardiski virzieni Anša Cīruļa dvēselē nespēj izkonkurēt zemnieka nosvērtību un apdomību. Taču Parīze atzinīgi novērtē arī šos piezemētos mazās ziemeļnieku tautiņas centienus. Bet, izrādās, keramika nav tā māksla, pēc kuras alkst Cīrulis. Viņš vēlas gleznot.
Parīzē iesāktos glezniecības mēģinājumus, kas liecina par tuvību franču simbolismam un neoreālistiskajai manierei, Cīrulis turpina Rīgā. Viņam patīk gleznot kailķermeņus, precīzāk, sievietes figūru, kas liecina par ideālu — «pilnasinīgu, blondu latviešu skaistuli, kurā pagānisks dzīvīgums mijas ar pilsētnieces pašpārliecinātību». Taču ir kara laiks un Rīgā ir citas vajadzības. Tāpēc viņš akvarelē reālistiskas karalaika ainas — ievainotos, bēgļus, karavīru atpūtas brīžus. Tiem trūkst kara stāstnieku Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazāka darbu skarbi romantiskā episkuma, toties netrūkst dokumentālisma. Tāpat kā viņa 56 lielformāta tautastērpu akvareļiem. Viņš, galvu nepacēlis, darina metus strēlnieku pulku karogiem un krūšu zīmotnēm, kurās pirmo reizi parādās vēlāk tik iemīļotais Cīruļa zigzagaino staru latvju saules motīvs. Arī Latvijas Republikas valsts standartu — sarkanbaltsarkano karogu — Cīrulis sākotnēji bija iecerējis kā strēlnieku pulka zīmi.
1918. gadā viņš uzzīmēja pirmo neatkarīgās Latvijas pastmarku — latvju sauli ar zigzaga stariem un trim vārpām. Savukārt 1919. gadā, padomju varas mēnešos, Cīrulis neatsakās uzzīmēt arī trīs rubļu naudas zīmi, kā arī izstrādāt metu Rīgas strādnieku deputātu padomes karogam, ko izšuj brāļasieva Paulīne (tagad šis karogs glābājas Revolūcijas muzejā Maskavā). Viņa rokai pieder arī konkursa projekti piecu rubļu, 50 latu un Igaunijas kronu banknotēm. 1920. gadā personālizstādē Pilsētas mākslas muzejā Ansis Cīrulis izstāda 226 darbus, neskaitot keramiku.
Visus kara gadus Ansis pavadīja Rīgā, tikai vienu reizi izbrauca uz Maskavu — 1916. gadā tur Lemersjē galerijā bija apskatāma latviešu māksla, tostarp arī viņa keramika. Un šis ceļojums Cīrulim bija liktenīgs.
Sofija. Patīkama vilšanās
Maskavā Ansis iepazīstas ar svešvalodu skolotāju Sofiju Veisu. Pēc četriem gadiem viņi apprecas. Viņam ir 37 gadi, un ilgus gadus mākslinieks ir baidījies ar kādu saistīties, raizēdamies, vai laulība un sieva neapdraudēs viņa radošo neatkarību. «Bet viņš bija patīkami vīlies — darbs ritēja uz priekšu ar lielu sparu un gleznās sāk parādīties citas krāsas,» kāds ģimenes loceklis rūpīgā rokrakstā apraksta Anša Cīruļa dzīvi.
Izrādījās, ka laulības dzīve viņam neradīja spaidus, viņš joprojām dzīvi turpināja iesāktā garā, piemēram, Cīrulis vislabāk jutās, kad uzlika kājas «kur augstāk», vai arī dzerot stipru Ķīnas tēju, pēc kuras darbs vedies daudz raitāk.
Vislabāk viņš juties pats savā darbnīcā, kur bijusi maza taupības krāsniņa, — tajā viņš uz oglēm bieži cepis mednieku desas. Šādos brīžos nereti pieaicināta Sofija ar viņu trijiem dēliem — tad visi varējuši nodoties fantāzijām par to, kā nopirks laivu un brauks ceļojumā pa Latvijas upēm. Vai arī — kā saliks mantas ratos un apbraukās visu Latviju: tēvs tad gleznos, puikas makšķerēs, bet mamma ceps zivis… Visbiežāk gan tās arī palika tikai fantāzijas, jo Ansis Cīrulis, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, bija darbaholiķis. Taču nav jau tā, ka Ansis būtu nesabiedrisks, — daudzus gadus, līdz pat Ojāra saslimšanai Cīruļu mājā katra mēneša pirmajā svētdienā bez īpaša ielūguma varēja nākt draugi un paziņas, lai bez ierastajām saviesīgajām sarunām runātu par kādu izraudzītu mākslas, literatūras vai politikas jautājumu. Pats Ansis Cīrulis gan vairāk klausījies, mazāk runājis. Arī darbi viņam vislabāk veikušies, kad sieva ko lasījusi priekšā — no latviešu rakstniekiem Ansim patika Rainis, pie kura Jūrmalā šad un tad arī viesojies, kā arī Jānis Akuraters un Jūlijs Vecozols, abi Parīzes laiku draugi.
Pēc kara Ansis Cīrulis vienlaikus strādā dažādos mākslas veidos. Pats viņš akcentē gleznošanu — gan monumentālo, gan stājglezniecību, taču daudz lielāku atzinību gūst ar interjera projektiem. 1923. gadā Cīrulis iegūst pirmo godalgu Rīgas pils Sūtņu akreditēšanas zāles projektu konkursā un sešus gadus vēlāk darina savu lielāko darbu — ornamentāla stila griestu fresku ar mitoloģiskām dievībām Laimu, Jāni, Zemes māti un Balto tēvu, kuri svētījot rokas pacēluši Bizantijas ikonās attēlotās Dievmātes Ornatas žestā. Dekoratīvais gleznojums ir krāšņs, tajā atraduši veidu gan Cīruļa iecienītie latvju saules, gan tautastērpu, gan ziedu motīvi. Mākslinieks projektējis visu zāles interjeru — pēc viņa metiem izgatavotas mēbeles, paklāji, aizkari, lampas, lai gan iecere par greznajām durvīm, krāsni un logu vitrāžām tā arī neīstenojās. Ar Sūtņu zāli Ansis Cīrulis ir radījis vienu no pārliecinošākajiem latviskās reprezentācijas telpas paraugiem. Viņam patīk darināt freskas tehnikā (kā klasiskajā, tā kazeīna), un viņš izmanto katru iespēju — glezno ainas uz jaunuzbūvētās Dzintaru koncertzāles, Jelgavas Laucinieku viesnīcas un Latvijas Lauksaimnieku ekonomiskās savienības tautas nama, un Ogres sanatorijas sienām (deviņdesmitajos gados to atrada zem krāsojuma un restaurēja). Taču tas Cīrulim ir par maz — viņu interesē visa telpa, ne tikai sienas vai griestu noformēšana, tāpēc nerimstoši projektē un uzmet mājlietu komplektus, tekstiliju rakstus, keramiku, interesējas par grafiku, izstrādājot tušas zīmējumus, plakātus, laikrakstu galvas, vinjetes, grāmatzīmes, atklātnes un pat pārdomāti savdabīgu burtu zīmējumu. Viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem sava laika mēbeļu projektētājiem — saka, viņam bijis īpašs talants saprast koku; metos pārsteidz formu daudzveidība un gleznieciski atraisītais dekorējums. Tekstiliju dizainā Cīrulis izkopis senseno apdrukas tehniku, ko nosaucis īpašā vārda — madarojumi (šī ideja joprojām aizrauj mākslinieciski noskaņotos — katru trešdienu Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā tekstilmākslinieces Lienes Ratnikas vadībā darbojas madarošanas darbnīca). Viņš pašrocīgi darinājis zīmodziņus, ar kuru palīdzību uz auduma varēja veidot īpašu rakstu, un nepaguris apgādā žurnālus, īpaši iecienīto «Atpūtu», ar madarojumu tehniskajiem zīmējumiem, kā arī citas tematikas ilustrācijām un grafikām. Mākslinieks jebkuru darbu darīja ar lielu atbildības sajūtu un rūpību, kaut tā būtu tikai kāda veikala izkārtne, laikā, kad ikdienas rocība jau sen nespieda uzņemties tik vienkāršus darbus.
Cīruļiem ilgi nebija savu bērnu, un viņi par to skumuši. Tad kādu vakaru, atgriežoties no teātra, Ansis un Sofija pie sava dzīvokļa durvīm atraduši mazu, pīkstošu sainīti. Tajā iekšā bija puika. Cīruļu pāris izsauca policiju, bija šāda tāda nesaprašanās, kā jau šādās reizēs, un beigu galā sainītis kļuva par Aivaru Cīruli. Tas notika 1925. gadā, bet drīz pēc tam atskrēja arī Ojārs un tad vēl Uldis.
Kad Ojārs saslima ar tuberkulozi, Ansis Cīrulis pārtrauca saviesīgo svētdienu tradīciju — viņš ļoti pārdzīvoja dēla slimību. Mākslinieks gan nemēdza izrādīt savas jūtas, taču to visi juta — pat darbs viņam neveicās. Pārmaiņus ar sievu viņš brauca uz Krimuldu, kur sanatorijā ārstējās Ojārs, vienmēr līdzi vezdams dāvaniņas un našķus ne tikai dēlam, bet arī pārējiem slimajiem bērniem. Tuberkuloze reizēm atkāpās, tad Cīruļiem dzīve šķita jaukāka, viņi nomainīja dzīvokli Tērbatas ielā pret Torņakalna kluso Altonavas ielu. Četrdesmitajā gadā Ojāra veselība pasliktinājās, ģimenei nācās pārcelties uz mazāku dzīvokli, nomira Sofijas tēvs, līdzekļu kļuva mazāk un Ansis sāka sagurt. Ojārs dzīvoja sanatorijā, Ansim ārsts noteica nepareizu diagnozi, jo mākslinieks visu nepastāstīja — vai nu aiz nezināšanas, vai kaunēdamies. 1942. gada 15. septembrī viņš nomira, diagnoze — urēmija.
http://apollo.tvnet.lv/zinas/100-latvijas-personibas-latvisko-ikonu-meistars/303066