Matīss Zavickis (1911-1988)
Dzimis 1911.gadā Kuldīgas pagasta Graziņās. Miris 1988.gadā Liepājā.
Ceļš uz Latvijas mākslas akadēmiju sākās bērnībā, kad tēva brālis Miķelis uzdāvina kasti ar krāsu zīmuļiem un ierāda, kā ar tiem radīt skaistumu. Vēlāk, jau mācoties Saldus vidusskolā, Matīsa talantu pamana zīmēšanas skolotājs Ventiņš. Un Matīss apmeklē nodarbības pēc stundām, zīmē ģipša modeļus un ainavas. Un lēmums kļūt par mākslinieku nostiprinās pusaudža apziņā arvien stabilāk. Taču tad nelaime – kaulu tuberkuloze. Tā atstāj sekas uz visu mūžu.
1929. gads. Pirmais gads Rīgā. Matīss Zavickis apmeklē sagatavošanas kursus pie Jēkaba Bīnes, kopā ar vēl 13 audzēkņiem. Visiem viens mērķis – Mākslas akadēmija. Konkurss liels – 130 pretendentu uz 30 vietām. Taču Matīss Zavickis kļūst par studentu.
Personība rada personību. Zavickim bija Kārlis Brencēns, Gustavs Šķilters, Valdemārs Tone, Jānis Siliņš, Boriss Vipers, Kārlis Zariņš, Ludolfs Liberts, Kārlis Miesnieks, Augusts Annus un, protams, viņa lielais meistars Ģederts Eliass, kura figurālās glezniecības meistardarbnīcu jauneklis izvēlas pēc vispārējo kursu beigšanas. Par savu skolotāju viņš saka: "…brīnišķīgs cilvēks bija, daudz nerunāja, ļoti konkrēts, ja kaut ko teica, tad kā naglai uz galvas, savus uzskatus neuzspieda, aizrādījumi bija tikai pedagoģiska rakstura. Atļāva absolūti brīvu krāsu izvēli, laboja tikai modeļus."
Zavickim ir vēl viena īpaši pieminama pasniedzēja – N. Kotka, kas franču valodu iedeva līdzi visam mūžam. "Franču valodu pārvaldu perfekti, līdz šim brīdim lasu avīzes un grāmatas, uzzinu visu jauno par franču mākslu no pirmavotiem," – mūža nogalē stāsta mākslinieks.
Ar diplomdarbu "Futbolisti" 1937. gadā Mākslas akadēmija ir pabeigta.
Gleznu par 500 latiem nopērk valsts, nododot to kādai sporta biedrībai. Bet jaunais mākslinieks pošas uz ārzemēm: "Sākumā aizbraucu uz Parīzi un Berlīni. Protams, dzīvoju lētākajās viesnīcās, toties iespaidi bija visbagātākie. Un man – tādam mākslinieciņam no perifērijas! No Luvras es vispār vairākas dienas nelīdu ārā. Divos mēnešos biju notērējies tā, ka nebija par ko mājās aizbraukt. Aizgāju uz Latvijas sūtniecību. Sūtnis bija tik labs, ka aizdeva man naudu, ar ko tikt līdz Antverpenei, kur salīgu uz kuģa par matrozi. Tā arī atkuģoju uz Rīgu."
Pilns iespaidu Matīss Zavickis nerimtīgi glezno. No "Zaļās vārnas", mākslas biedrības, kuras aktīvs dalībnieks viņš tapis, 23. izstādes vairākas jaunā mākslinieka Parīzes ainavas nopērk Miķelis Valters, kas tobrīd ir sūtnis Varšavā, bet savulaik bijis sūtnis Francijā. Valters pat ir gatavs kādu laiku apmaksāt Zavicka studijas ārzemēs, bet "nāca virsū kari un nekas nesanāca. Varbūt labi vien bija, kas to zina, kā dzīve tad būtu iegrozījusies".
Bet dzīve aizveda atpakaļ uz dzimto pusi – Kuldīgu. Matīss Zavickis sāk strādāt par skolotāju Kuldīgas mākslas skolā. Viņš atceras: "Reiz pēc garākām debatēm ar Kuldīgas skolas partijas organizācijas sekretāru tiku izsaukts pie Kuldīgas partijas komitejas pirmā sekretāra, kurš man uzstādīja ultimātu – vai nu es gleznošu "skaidri un normālam cilvēkam saprotami", nevis "formāli un kliedzoši", vai arī man no skolas būs jāaiziet. Toreiz es domāju, ka no abiem ļaunumiem izvēlējos mazāko, un sāku gleznot "normāli", kaut gan ļoti patika strādāt ar līniju un formu." Zavickis atmet lineāri pastozo gleznošanas manieri un pievēršas holandiešu vecmeistaru reālismam.
1952. gads atnāk ar Kuldīgas un Liepājas mākslas skolu apvienošanu. Bet Zavickis – tagad jau oficiāli atzīts. Darbus iepērk Kultūras ministrija, par tiem atzinīgus vārdus saka mākslas kritiķi: "Sen mūsu glezniecībā nav redzēta tāda spilgta, zaigojoša ziemas diena." Tie ir Rasmas Lāces vārdi par 1979. gada gleznu "Liepājas osta ziemā" (attēlā).
Taču pats mākslinieks saka: "Kādu brīdi man sāka likties, ka ainava ir virspusēja, tai nav dziļuma, nav lielas iedziļināšanās. Turpretim portretā var fantazēt, var pētīt cilvēkus, tas ir nopietni. Portrets prasa lielu atbildību. Jo labāk pazīsti, izproti cilvēkus, jo vairāk saredzi viņā. Un dažreiz sajūti cilvēka dvēseles trīsas."
Tas ir laiks, kad izstādēs tiek pieprasīti darba darītāju portreti: pirmrindnieki, darba varoņi, medaļnieki un ar ordeņiem apbalvotie. Taču Zavickim katrs no viņiem ir personība. Un šodien – atstāta laikmeta liecība. Jo uz audekla ir cilvēks ar dvēseli, nevis darbarīks.
"Puis, tev ir Dieva dots zīmētāja talants," – akadēmijas laikā savam audzēknim teicis profesors Eliass. Mūža garumā tas pilnveidojas un liecina par mākslinieka meistarību kā pabeigtos portretos un figurālās kompozīcijās, tā skicējumos.
Liepājā ir pavisam neliels dievnams – Krusta baznīca. 1928. gadā mākslinieks Kārlis Hartmanis tai darinājis altārgleznu – sienas gleznojumu. Laika zobs darījis savu, un tad mācītājs Ārijs Vīksna palūdzis savu sievastēvu Matīsu Zavicki to, kā saka, pielabot. Domājis: nu kas tur liels. Mazliet padarbosies un pēc pāris dienām – gatavs. Un liels bija viņa izbrīns, ka Zavickis palūdzis uztaisīt stalažas. Kad tās bijušas gatavas, noāvis kājas, noliecis galvu un sācis strādāt. Un strādājis daudz, daudz ilgāk par pāris dienām. Kad darbs bijis gatavs, stāsta mācītājs, tas pārtapis gluži vai citā gleznojumā, jo Matīss Zavickis tam atgriezis gaismu, Kristus gaismu ar mieru un mīlestību.